Pēdējos gados ir palielinājies likumdošanas prasību skaits attiecībā uz finanšu nodrošinājumu vides saistībām. Arvien vairāk jurisdikciju pieprasa finanšu nodrošinājumu vairākām darbībām.
Noteikumdošanas prasības attiecībā uz finanšu nodrošinājumu ir diezgan detalizēti aplūkotas 2016. gada IMPEL ziņojumā par Financial Provision – Protecting Environment and Public Purse, un parasti tās izriet no:
- ES direktīvu un regulu (piemēram, Lightfill Directive, Mining Waste Directive, Atkritumu pārrobežu pārvadājumu regula un Aglekļa dioksīda ģeoloģiskās uzglabāšanas direktīva), .
- starptautiskās konvencijas un
- iekšzemes tiesību akti.
Uzņēmēji un nozares uzņēmumi var arī izvēlēties pēc savas iniciatīvas iegūt finanšu nodrošinājumu kā daļu no labas uzņēmējdarbības prakses.
Eiropas Komisija ir izdevusi vadlīnijas (piemēram, par finanšu nodrošinājuma mehānismiem saistībā ar Ģeoloģiskās uzglabāšanas direktīvu), taču dalībvalstīm parasti ir rīcības brīvība noteikt finanšu nodrošinājuma mehānisma veidu, kas ir pieņemams, lai izpildītu ES prasības. Dažas dalībvalstis publicē vietējos tiesību aktus vai norādījumus, kuros ir izklāstīti mehānismu veidi, kas ir pieņemami, kādos apstākļos un dažos gadījumos var norādīt summu. Daži regulatori var papildināt finanšu noteikumus ar citiem noteikumiem, kuru mērķis ir ierobežot saistību uzkrāšanos. Kā piemēru var minēt Albertas Enerģētikas regulatora noteikto neatmaksājamo maksu iekasēšanu par neaktīvu inventāru.
Svarīgi ir atzīt, ka nepastāv vienota pieeja, ko var piemērot jebkurā konkrētā situācijā attiecībā uz finanšu nodrošinājuma sniegšanu un nodrošināšanu. Uzņēmējdarbības tiesību, maksātnespējas tiesību un vides tiesību mijiedarbība ir sarežģīta un dažādās valstīs atšķiras. Mehānismi, kas darbojas vienā jurisdikcijā, var radīt neparedzētas problēmas citā jurisdikcijā, jo atšķiras virkne faktoru, tostarp juridiskās tradīcijas, kā arī valsts tiesību akti. Turklāt var atšķirties arī pieejamie mehānismi. Citi faktori, kas nosaka, kādi mehānismu veidi ir pieņemami regulatoriem, var ietvert atbildības par vidi raksturu (paredzama vai neparedzama), atbildības finansiālo profilu, darbības raksturu un regulatora pieredzi ar konkrētā veida pasākumiem. Šīs rokasgrāmatas lietotājiem ieteicams noskaidrot šos faktus attiecībā uz savu valsti, nozari, operatoru un atbildību.
Finanšu nodrošinājums nav panaceja, un aizsardzība, ko sniedz finanšu nodrošinājums, var būt ierobežota, jo īpaši nelikumīgu darbību gadījumā. Dažas nelikumīgas darbības (piemēram, atkritumu izgāšana) notiek pilnīgi ārpus atļauju izsniegšanas un tiesiskajām sistēmām, saskaņā ar kurām ir izveidoti finanšu noteikumi. Nelikumīgas darbības var arī apdraudēt finanšu noteikumu pietiekamību un juridisko drošību pat tad, ja tie ir ieviesti. Kā piemēru var minēt atkritumu pārstrādes vietas pamešanu, kurā ir uzkrāti atkritumi, kas pārsniedz atļaujā noteiktos limitus; finanšu nodrošinājums nebūtu pietiekams, ja to aprēķinātu, pamatojoties uz atļaujā noteiktajiem limitiem. Arī nelikumīgas darbības var padarīt finanšu noteikumus par spēkā neesošiem no juridiskā viedokļa, ņemot vērā izslēgšanas klauzulas par nelikumīgām darbībām. Nodaļā ir dažas diskusijas par citām pieejām vides atbildībai, kas attiecas uz nelikumīgu darbību izpildi.