6.2. PAPLAŠINĀTA ATBILDĪBA

Ir trīs galvenās personu kategorijas, kuras var tikt atzītas par atbildīgām: mātesuzņēmumi, direktori un amatpersonas, kā arī plašāka saistīto personu kategorija.

Mātesuzņēmumi

Varbūt ir gadījumi, kad uzņēmēja mātesuzņēmumu (t. i., korporatīvo akcionāru) var saukt pie atbildības par vides saistībām. Pirms to apspriešanas jāuzsver divi korporatīvo tiesību pamatprincipi, kas ir spēkā daudzās, ja ne lielākajā daļā jurisdikciju. Pirmkārt, reģistrējot uzņēmumu, katrs uzņēmums tiek uzskatīts par atsevišķu juridisku personu attiecībā pret tā akcionāriem (piemēram, mātesuzņēmumu). Tas nozīmē, ka parastos apstākļos akcionārus nevar saukt pie atbildības par sabiedrības parādiem un saistībām. Otrkārt, akcionāriem (piemēram, mātesuzņēmumiem) ir ierobežota atbildība, kas nozīmē, ka gadījumā, ja uzņēmums kļūst maksātnespējīgs, viņiem ir jāiemaksā tikai tā summa, kas nav samaksāta par viņiem piederošajām uzņēmuma akcijām, ja tādas ir. Tas, cik lielā mērā šie divi principi tiek ievēroti attiecīgajā jurisdikcijā, ir atkarīgs no tās tiesību tradīcijām. Piemēram, dažās jurisdikcijās atsevišķa juridiskā statusa princips tiek ignorēts vieglāk nekā citās.

Ja mātesuzņēmums ir saucams pie atbildības, tā atbildība parasti iestājas divos gadījumos. Pirmkārt, ja, interpretējot tiesību aktus, mātesuzņēmums tiek atzīts par "atbildīgo personu". To bieži vien sauc par ‘tiešo atbildību’. Piemēram, ja par atbildīgo personu uzskata personu, kas ‘veic’ vai ‘kontrolē’ attiecīgo darbību (piemēram, ES ELD), tad atbildīgā persona ir mātesuzņēmums, par kuru konstatēts, ka tas ir ‘veicis’ vai ‘kontrolējis’ attiecīgo darbību. Amerikas Savienoto Valstu Augstākās tiesas judikatūrā (United States v Bestfoods, 524 U.S. 51 (1998)) norādīts, ka saskaņā ar ASV tiesību aktiem ir apstākļi, kuros mātesuzņēmumu var uzskatīt par tādu, kas ‘vada’ sava meitasuzņēmuma iekārtu. Taču šie apstākļi ir ierobežojoši, un turpmākās tiesas tos ir interpretējušas šauri.

.

Bet otrkārt, mātesuzņēmumu var saukt pie atbildības par tā meitas uzņēmuma parādiem un saistībām . To bieži dēvē par ‘netiešu’ vai ‘atvasinātu’ atbildību. Jāatzīmē, ka šis atbildības veids būtiski atšķiras no pirmās kategorijas, kad mātesuzņēmums ir atbildīgs par savām pašu darbībām. Netiešā (vai atvasinātā) atbildība varētu rasties, ja meitas uzņēmuma ‘korporatīvā plīvurs’ ir pārrauts vai atcelts. Korporatīvajās tiesībās frāze ‘korporatīvā plīvura’ ir metaforisks termins, kas apzīmē principu, ka, tiklīdz uzņēmums ir reģistrēts, tas ir juridiska persona, kas ir nošķirta no saviem akcionāriem ar savām tiesībām un atbildību. Ja ‘korporatīvā plīvura’ ir ‘pārrauta’ vai ‘noņemta’, tiesas neņem vērā meitasuzņēmuma atsevišķo juridisko personu statusu, tā parādus uzliekot mātesuzņēmumam (vai tā akcionāriem kopumā). To, cik lielā mērā tas ir iespējams, atkal noteiks konkrētās jurisdikcijas tiesību tradīcijas. Tomēr dažās jurisdikcijās šāda atbildība ir īpaši paredzēta, ja meitasuzņēmums kļūst maksātnespējīgs vai bankrotē. Kā piemēru var minēt Grenelle 2 tiesību aktus, kas tika pieņemti Francijā 2010. gadā. Tiesību aktos ir iekļauti noteikumi, kas var pieprasīt, lai likvidējamā meitasuzņēmuma mātesuzņēmums daļēji vai pilnībā sedz izmaksas, kas saistītas ar videi nodarītā kaitējuma novēršanu konkrētos objektos, ja mātesuzņēmuma nolaidība ir veicinājusi meitasuzņēmuma aktīvu zaudēšanu.